Jautājums:

ko darīt ar pārnjemītbu pēc ideālas kārgtības??? man 28 gadi bērnu nav ,jo ja būs tie ,man vēl lielāka nekārtība būs mājās! draugs saka ka es esmu slima...es esmu??? kronis visam ka 40 procenti sava laika es tērēju tīri noliekot visu atpakaļ viņa vietā

Agnese

***

Labdien !

Katram cilvēkam kāda rakstura iezīme mēdz būt vairāk izteikta nekā pārējās, bet par slimību vai pataloģiju var runāt tad, ja šī iezīme traucē cilvēkam iekļauties sabiedrībā, būt sociāli aktīvam. Pedantisms ir rakstura iezīme un tikai retos gadījumos tas ir saistīts ar psihiskām slimībām.

Iemesli vēlmei pēc pārlieku lielas kārtības var būt vairāki: pedantiskums kā vērtība, kas ir ieaudzināta ģimenē, kā arī pedantiskumu var veicināt vecāku audzināšanas metodes. Tas viss var radīt iedīgļus šādai rakstura iezīmei.

Būtiski ir pašai pamanīt, kad šī pārņemtība ir radusies. Vai ir bijusi vienmēr, vai ar radusies kaut kādā konkrētā laika periodā. Jo nereti pedantisms, tieksme pēc perfektuma ir nespēja kontrolēt savas emocijas un sajūtas, kas pašreizējā dzīves periodā nomoka. Tas izpaužas kā ārējās vides kontrole, tā teikt, ja nespēju sakārtot savas jūtas, emocijas, šķiet, ieviesīšu kārtību sev apkārt, tādējādi radot ilūziju, ka visu uzturot kārtībā, jutīšos labāk. Bet tā ir tikai ilūzija, jo noslaukot pēdējo puteklīti miers tāpat neiestājas . Un rodas apburtais loks – pilnība netiek sasniegta, apkārtējie nesaprot šo kārtības māniju, grūti „turēt līdzi”, rodas dusmas, vainas sajūta, vilšanās, nemiers, kas atkal tiek kontrolēts ar lietu nolikšanu viņām paredzētajās vietās.

Tādēļ ir svarīgi atbildēt sev uz jautājumu, kādas emocijas valda Jūsu pasaulē un kā jūs ar tām tiekat galā. Iespējams ir jāatrod veidi kā atslābt un baudīt ikdienu, un būt saimniekam savām emocijām.

Lai izdodas!

 Inese

 Lai turpmāk saņemt jaunas ziņas tieši uz epasta, spiediet šeit

labdin man ar sievieti ir gandriz ir beigusas atiecibas viņa mani vairak negrib redzet.divus gadus atpakal mes iepazinamies un bijam kopa,bet dzivojam atsevišķi tikāmies gandriz katru dienu reizem paliku pie viņas bija viekarši forši.viens otram atzinamies milestiba.kad iepazinamies es biju precejies un vina to zinaja ,bet vinai tas nebija šķerslis.vina mani sauca pie sevis dzivot,bet es teicu kad no sievas izšķiršos tad pagaja divi meneši izšķiros gribeju braukt pie viņas dzivo bet vina teica pagaidam to negrib protams izcelas skandals bija nomanas puses draudi bet pec menesa vina samainija dzivokli un mes atkal izligam un bija atkal tik forsi milejam vins otru bet divus menesus es pazaudeju darbu un man nebija iespejas braukt pie vinas jo mes dzivoja katrs riga bet dazados rajonos un man nebija finansialas iespejas braukt pie vinas es to dariju nedela reizi bet pa telefonu vai skaipa sarunajamies katru dienu vinu tas neapmierinaja un kad es pagas nedel aizzbrucu vina man pateica ka mani vairs nemilot izcelas atkal skandals .es vinu loti milu un nevaru sevi savakt un man ir bailes ka es varu vinai izdarit kautko sliktu ka tas var beikties policija varbut ir kads komentars gribas izrunaties un es domaju ka varetu pienemt notikuso par realitati un ar to samierinaties paldies

Labdien, Gint!

Pēc rakstītā, es saprotu, ka pašreiz Tev emocijas plūst pāri, Tevi ir pārņēmis izmisums, dusmas, neziņa, neizpratne, aizvainojums un tas viss laužas ārā ar milzīgu spēku. Bet tāpat kā kuģi ir grūti vadīt vētras laikā, tieši tāpat ir grūti šādā emociju kokteilī ar skaidru prātu paskatīties uz esošo situāciju. Vispirms Tev ir jāatrod veids, kas palīdzēs izlādēt ārā emocijas tā, lai nevienam netiktu nodarīts pāri un tas viss nebeigtos policijā. Tas varētu būt kāds sporta veids, jebkas, kas nogurdina fiziski; runāšana ar draugiem, cilvēkiem, kas Tevi spēj uzklausīt un saprast, tā teikt „norunāt nost” sāpi; kaut vai izkliegties mežā, vietā, kur citi nedzird, varbūt pat kaut kas muļķīgs, bet citiem nekaitīgs, bet Tev palīdz tikt pāri. Tu arī pats raksti, ka gribas izrunāties, tad būtu vieglāk pieņemt notikušo par realitāti un samierināties.

Tad, kad emocijas ir pierimušas , var uzdod jautājumus sev. No aprakstītās situācijas šķiet, ka viens no šķiršanās iemesliem ir nespēja vienoties par kopīgās dzīvošanas laiku. Kad sieviete bija gatava, gatavs nebiji Tu, un pašreiz ir otrādi - gatavs esi Tu, bet sieviete ir pārdomājusi, kā arī viņu neapmierina tikšanās vienu reizi nedēļā. Iespējams šis iemesls ir tikai ārējs, bet būtībā viss ir pavisam citādāk, jo katram ir savs skatījums uz to, kādu otru cilvēku grib redzēt sev blakus, ar veidot attiecības .Laika gaitā iepazīstot otru sāk izkristalizēties tas, kas ir pieņemams otrā un kas ne, tādēļ ar rodas šī sajūta, ka vairs nemīl. Bet varbūt šie vārdi ir pateikti arī dusmās. Ja ir iespējams, var izrunāties ar draudzeni, ko viņa vēlas sagaidīt no Tevis, kā arī, ko viņa var Tev dot. Varbūt ar sarunas rezultāts nebūs tāds kā vēlies, bet nebūs neziņa par to, kāpēc ir tā kā ir. Un tas ir solis, lai izvērtētu sevi un ar to, ko vēlies veidojot citas attiecības. Protams, ja vien saruna notiek mierīgi bez savstarpējiem apvainojumiem.

 Šos pašus jautājumus uzdod arī pats sev, kā arī - vai spēj otram ļaut būt pašam bez Tavas kontroles un nosacījumiem, kā arī pats būt pats nesaņemot par to pārmetumus.

Palīdzēt sev vari tikai skaidri, konkrēti apzinoties to kāds esi, savas vēlmes, nostabilizēties, mērķtiecīgi sakārtot savu dzīvi, dzīvot tā, lai prieka vairāk kā negatīvo emociju. Tas viss arī tev palīdzēs izdzīvot zaudējumu un būs stabils pamats veidojot citas attiecības.

Lai izdodas, Inese.

 Lai turpmāk saņemt jaunas ziņas tieši uz epasta, spiediet šeit

Labdien.
Man ir problēma aizvakar izšķīros ar savu puisi...viņs pameta mani. Teica,ka jūtas vairāk nēesot tik stipras, bet viņs mīl mani.
Mēs esam kopā jau 1gadu un 4mēnešus.
Tagad sarunājām,ka mēgināsim tik galā līdz 28feburārim,ko mums darīt,lai viss būtu,kā bija ? Un puisim manuprāt ir mazliet depresija.
Ceru,ka Jūs mums ieteiksiet kaut kādus padomus,ka satuvināties un tik galā .
Paldies jau iepriekš.

Elīna.

Sveicināti!

Attiecības ir darbs vispirms ar sevi, izzinot ko vēlas pats, kas ir pieņemams otrā, kas kaitina, saprast cēloņus...tad attiecības ir savstarpēja mijiedarbošanās. Sākotnēji – iemīlēšanās periodā, kas parasti ilgst līdz pat gadam viss šķiet skaisti, rožaini, jo cilvēks vēl līdz galam nav iepazīts, vēl nav „uzpeldējuši zemūdens akmeņi” , tādēļ ar sākotnējo attiecību posmu sauc par rozā briļļu periodu. Cik noprotu jums šis rozā briļļu periods ir beidzies un sākas izvērtēšana, kas ir pieņemams un kas ne, kas traucē būt uz viena viļņa. Kā bija vairs nebūs nekad, attiecības iet savu dabisku gaitu – attīstās - vai nu pāriet citā kvalitātes līmenī, vai pārāk lielo interešu, vērtību atšķirības dēļ izjūk. Daudzi pāri šajā periodā apmulst no tā, ka” ierauga” savu partneri citādāk.

Pašreiz jums abiem ir svarīgi atbildēt godīgi pašiem sev – kas ir noticis? Kādēļ mazinājušās jūtas un kas par to liecina? Kas ir pieņemams , kas kaitina otrā , kāpēc kaitina? Kā jūs izrādāt viens otram savu pieķeršanos? Ko zināt un ko nezināt viens par otru? Vai zini, kas otram sagādā prieku, kas apbēdina? Kāpēc otram radusies vēlme attālināties kaut ar saka, ka mīl? Varbūt attiecības bija par ciešu, maz savas personiskās , brīvās telpas? Kā pavadāt laiku kopā? Kā jūs strīdaties?

Vēl svarīgs jautājums - kas liek domāt, ka puisim ir depresija un kādi tam ir iemesli? Kas viņu nomāc?

Izrunājoties atklāti vienam ar otru, bez savstarpējiem apvainojumiem, tad ar secināsiet, vai 28. februāris tiešām ir tas datums, kad jāsaliek visi punkti.

Ar cieņu, Inese

Nezinu pat, ar ko lai īsti sāk. Mana superpaklausīgā meita, ar kuru vienmēr visu esmu varējusi sarunāt ir pārvertusies par mežoni, kurš nemitīgi provocē un ne par ko nav pierunājama klausīt.

Lielākās pēdējā laika problēmas ir tās, ka izņemot viņu no bērnu dārza, viņa nemitīgi man atcērt - prasu: "Kā iet?" Viņa man - Neteikšu. Pāris reizes esmu mēginājusi nerunāt un izskaidrot, ka mammai ir bēdīgi, ja meitiņa uz viņu bļauj, bet tas nekam nelīdz.

Vēl - viņa man, piemēram, iesper. Kad jautāju, kas būs, ja arī es viņai iesperšu - ar smaidu sejā man atbild: Mēgini, mēģini. Es skriešu.
Protams, man sanāk smiekli, bet kopumā esmu bēdīga, jo pilnīgi viss mums notiek ar klaju ignorēšanu, To, ka jāsavāc mantas vispār nav iespējams ieskaidrot. mantas kārtojam kopā, bet viņa visu speciāli dara gliemeža tempā.

Parasti ik pēc pāris dienām pēdējā laikā viņa dabū pa dibenu (un, lai arī vienmēr esmu bijusi 100% pret, man šķiet, ka pelnīti). Pēdējoreizi - kādu 20. reizi lūdzu uzvilkt čības, jo mājās grīda nav silta un remonta dēļ nav īpaši tīra, viņa man iesit pa muti un pasaka, lai es tā nerunāju.
It kā jau patiešām par 100% saprotu, ka došana pa dupsi ir galīgi, galīgi, galīgi garām (turklāt tā ir lieta, ko vienmēr stāstu sava dārziņa bērnu vecākiem, ka nedrīkst - ne pa kam nedrīkst), un tajās reizēs ir tā, ka man pašai gribas, lai man kāds būtu no sirds ievilcis... Pat īsti izstāstīt nevaru, kā jūtos, bet reizēm pārņem tāds izmisums - liekas, ka esmu nekam nederīga mamma, jo meitiņa uzvedas tiešām nepieņemami.

Vienmēr esmu visu darījusi pēc vislabākās sirdsapziņas - vienmēr paslavējusi, kad kaut kas izdodas, runājam par to, kas ir, kas nav labi...Viss ir runāšanas ceļā vienmēr panākts,bet tagad, rupji runājot, viņa man vnk "taisa uz galvas", bet jācīnās...

Man brīžiem liekas, ka es vnk sajukšu prātā...Jo izskatās, ka nekas nelīdz. Trakākais, ka izmaiņas par 180 grādiem ir notikušas dažu mēnešu laikā

Labdien , Ilze

Cik noprotu runa ir par 2 – 6 gadus vecu meitenīti. Es saprotu, ka bērna nepaklausība, izaicinošā uzvedība var novest līdz bezspēcības sajūtām un izmisumam, kad šķiet, vienīgais līdzeklis apstādināt nepaklausību un izmainīt realitāti ir došana pa dupsi. Šādās situācijās vienīgais palīgs vispirms ir nomierināties pašai....ja iespējams, aiziet pat tur, kur neredzat mazo dusmu izraisītāju un brīdi apdomāt, kādēļ gan meitene tā dara . Izprotot zūd ar dusmas, jo tad skaidrāk parādās citi varianti kā vecāks varētu virzīt bērnu.

Pieaugušie parasti lieliski zina sekas katrai bērna darbībai, bet bērnu loģika ir citādāka. Viņi tikai mācās aktīvi izzinot pasauli. Diezgan individuāli, bet vidēji ap 3 gadu vecumu notiek izmaiņas bērnu domāšanā, tas nes līdzi izmaiņas arī bērna uzvedībā. Parasti to sauc arī par trīsgadnieku krīzi, kas var būt ar citam vēlāk, citam ātrāk par 3 gadiem. Bērns jau sāk izmēģināt savas robežas, ko drīkstu un ko ne....opozīcija ir savas neatkarības apstiprināšana – esmu atdalīts no mammas un es esmu PATS ! Bērni ar vēlas MAZLIET varas, tas viņiem palīdz augt atbildīgākiem.

Reizēm jāizvērtē, vai tas, ko grib pieaugušais tepat un tūlīt ir tik ļoti ar vajadzīgs.....likt izbaudīt savas darbības sekas, protams, sekojot līdzi, lai tas nav dzīvībai bīstami. Piemēram , atsakās vilkt cimdus ejot ārā....lai nevelk. Necīnīties! Izejot ārā pats secinās, ka ir auksti un salst (mamma nemanot ir paņēmusi cimdus līdzi, lai pēc tam varētu uzvilkt). Skraida pa māju bez čībām – brīdināt, kas būs – , piemēram, nedrīkstēs ar netīrām zeķēm kāpt gultā, uz aukstas grīdas bez čībām nedrīkstēs spēlēties, ja grib spēlēties tad jāvelk čības, ja negrib vilkt čības, tad visu laiku jākustās, lai būtu silti utt. Dot izvēles tiesības. Jo nereti bērni šajā vecumā darīs visu pretējo, ko liek vecāki, bet iespēja izvēlēties tik ļoti neprovocēs vēlmi opozicionēt.

Disciplīnas mērķis ir iemācīt pašdisciplīnu ne aklu pakļaušanos un to var izdarīt tikai izbaudot savas rīcības sekas. Noteikumu uzstādīšanai jānotiek stingri, bet draudzīgi un to ievērošana jau veido paškontroles iedīgļus. Svarīgi, lai šie noteikumi nemainītos un bērns čīkstot un niķojoties kādu reizi nepanāktu savu. Piemēram , nesakārtotās mantiņas atpūtīsies skapī un 3 dienām. Tas kādā tempā dara...tā ir viņas izvēle. Bet pirms tam bērns ir jābrīdina, ja laicīgi nesakārtos mantiņas – nokavēs multfilmas skatīšanos vai arī vakara pasaciņas klausīšanos.. Ja bērns ir izvēlējies nekārtot – sekām obligāti jābūt! Kā arī bērnam ir jāiemācās rēķināties ar pārējiem ģimenes locekļiem un viņu laiku.

. No 3 gadiem bērns jau saprot un spēj izdarīt ar kaut ko viņam ne tik patīkamu, lai dabūtu to, kas kārojas, piemēram, pastaiga uz rotaļu laukumu notiks tikai tad, kad mantiņas būs sakārtotas. Pamazām zūd –„ es gribu” motīvs!

Mazāk runāt, vairāk darīt – pirmskolas vecuma bērniem garas runas nogurdina un lielāko daļu viņi nesaprot. Ja liktu atstāstīt , ko saprata, liels būtu vecāku pārsteigums par bērna uztverto no visa stāstītā.

Par bērna sišanu mātei , bļaušanu – nepārprotami parādīt, ka mammai sāp – ar mīmiku, uzvedību, savām emocijām. Tā pamazām izstrādāsies līdzpārdzīvojums un zudīs vēlme nodarīt tīšām pāri. Svarīgi ir ar pasekot savai valodai , runas tonim, kā rīkojamies dusmās, jo bērni līdz skolas vecumam parasti ir vecāku un tuvāko līdzcilvēku spoguļi. Ir situācijas, kur ar pašam jāizjūt savas uzvedības sekas, piemēram, ja bērns knaibās – iekniebt ar viņam, jo tikai izjūtot kniebiena sāpes bērns apzinās, ko nodara otram. Bet svarīgi, lai tāda „knaibīšanās” nekļūst par vecāku un bērnu ikdienas sastāvdaļu . Šādos gadījumos jāņem ar vērā bērna individualitāte.

Cīnīties nevajag, bet ar ne padoties .tās nav sacensības. Mērķis ir būt bērnam atbildīgam par savu uzvedību. Un jo vairāk bērni redzēs, ka vecākam ir svarīgi panākt savu, jo vairāk viņš cīkstēsies. Svarīgi iziet no autoratīvām pozīcijām.

Ne viss vienmēr uzreiz izdosies, jūs mācāties, augat līdz ar bērnu...un nav teikts, ka ideālai mammai ir jābūt perfektai. Izmēģinot dažādas metodes, stingri nospraužot robežas un ļaujot bērnam izjust savas rīcības sekas ,es domāju, ka jūs atradīsies kopā sadarbošanās un sarunāšanas ceļu ar savu meitiņu!

Ar cieņu, Inese.

Lai turpmāk saņemt jaunas ziņas tieši uz epasta, spiediet šeit

Labdien!

Bērnam ir 10 gadi. Viņš daudz laika pavada pie datora spēlējot dažādas spēlītes. Vecāki ir satraukušies, ka šī situācija jau sāk veidoties kā atkarība un azarts bērnam. Kā šo situāciju vērst par labu, lai bērnam neradītu nepatīkamas sekas tālākajā bērna dzīvē. Esam ļoti satraukušies kur ir bijusi mūsu vaina un kā rīkoties par labu bērnam? Paldies.

Lilita

Labdien , Lilita!

No uzrakstītā saprotu, ka Jūs uztrauc zēna pārāk ilgais laiks, ko viņš pavada pie datora spēlējot dažādas spēlītes.

Par datoratkarību var runāt, ja cilvēks pie tā pavada vairāk kā 30 stundas nedēļā, izjūtot vajadzību aizvien ilgāku laika periodu pavadīt interneta pasaulē. Uz aizrādījumiem vai uz ikdienišķu komunikāciju reaģējot ar aizkaitinājumu pat dusmām, aizmirstas dažādi mājas pienākumi, solījumi, netiek izpildīti mājas darbi, parādās meli, lai slēptu patieso internetā vai datorspēlītēs pavadīto laiku. Ļoti raksturīgi ir laika izjūtas trūkums – pie datorspēlītēm var „nosēdēt” pat visu vakaru un nakti un šis laika periods pašam spēlētājam šķiet mazs laika sprīdis.

Svarīgi šādās situācijās un arī profilaktiski bērnam nodrošināt kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanas iespēju, lai mazāk laika paliktu nodarbēm datorā.. Bērni nereti par datoratkarīgajiem kļūst, ja pietrūkst kontaktu ar draugiem, ir daudz brīvā laika, nav pienākumu mājās, trūkst aizraujošu emociju esot kopā ar vienaudžiem, draugiem, domubiedriem, bet datorspēles piedāvā adrenalīna pilnas situācijas, ir aizraujošas, interesantas. Tādējādi ieteicams atbilstoši bērna interesēm iesaistīt dažādos pulciņos, zēnam varbūt patiks kādas sportiskas aktivitātes . Galvenais, lai zēnam ir prieks no tā, ko viņš dara esot kopā ar vienaudžiem,  kā arī esot brīvdienās kopā ar vecākiem, dažādos izbraukumos, aktivitātēs, pasākumos. Mācīt saplānot dienu un laiku tā, lai pēc iespējas mazāk ir brīvais – nekā nedarīšanas laiks. Nepieciešams ar ieplānot laiku datoram, bet tam ir jābūt stingri normētam. Pakāpeniski vajadzība brīvo laiku pavadīt internetā nomainīs vajadzība pēc draudzības un aktivitātēm ar citiem vienaudžiem. Jo kopā būt ir aizraujoši un interesanti!

Lai jums izdodas!

Inese 

Lai turpmāk saņemt jaunas ziņas tieši uz epasta, spiediet šeit