Labdien, mans dels macas pirmaja klase, tulinj jau to beigs, bet joprojam vel matematikas uzdevumus rekina izmantojot pirkstus. Sakiet ludzu cik ilgi bernam butu jaskaita uz pirkstiem?
Elvīra
Labdien, Elvīra. Uz Jūsu jautājumu varu atbildēt tā:
Tas, ka bērns līdz šim skaita "uz pirkstiem", liecina par to, ka viņam nav attīstīta loģiska domāšana un nav trenēta atmiņa. Ar to vajadzētu sākt nodarboties no 4-5 gadiem, dodot bērnam vienkāršus uzdevumus, piemēram,
3.nosaukt skaitli un viņam blakusstāvošus skaitļus( piem. 6, blakus 5 un 7).
Bet arī tagad nav par vēlu ar to sākt nodarboties. Bieži labus rezultātus dod uzdevumi ar naudu. Piemēram, bērns nevar saskaitīt , cik būs 5+7, bet labi tiks galā ar uzdevumu: Tev ir 5 lati, man ir 7 lati, cik mums ir kopā lati?
Priekšā vasara. Jums būs daudz laika nodarboties ar bērnu. Trenejiet viņa atmiņu, uzmanību. Dodiet viņam vairāk piemēru no ikdienas dzīves, un Jūs redzēsiet rezultātus- Jūsu bērns sāks labāk orientēties skaitļos un ciparos.
Labdien! Vēlējos pajautat, vai cilveks āreji var but tads, kads nemaz
iekseji nejutas? Piem, attiecibu zina ar partneri, ja ir strids, nejutos
agresiva, izsaku viedokli, kas nepatik vai kadas dusmas par kadu patnera
ricibu, saaku dusmoties, ari sanak pateikt kadu skarbaku vardu utt, bet vins
saka ka esu agresiva, bet man nav taa ka gribetu vinam kko sliktu darit vai
ieriebt, mest ar kadu prieksmetu vai ''nosist'' vinu par vina kadu ricibu , kas
man nepatik, gribu tikai mierigi izrunaties bez stridiem.
Labdien, Santa.
Pēc Tava teiktā, es saprotu, ka Tevi mulsina fakts, ka pati
nejūties agresīva, bet kāds cits Tavu uzvedību nosauc par agresīvu.
Šajā situācijā būtu svarīgi noskaidrot, kas tad tieši
partnerim Tavā uzvedībā šķiet agresīvs – tonis, biežums, veids kā runā, žesti
utml. Tas var būt lielisks veids kā ieraudzīt sevi no malas , un pamanīt to, ko
citi redz, bet pats ne. Nereti ar notiek tā, ka citi sūtīto informāciju uztver
citādāk kā ir domāts un justs. Tātad reizēm cilvēks var būt ārēji tāds, kāds
iekšēji nemaz nejūtas .Bet reizēm notiek ar tā, ka apkārtējie ir acīgāki un
pamana kādu īpašību vai emociju, ko paši sevī nemaz nepamanām un neatzīstamies,
ka tādi esam. Kad uzzināsi konkrētāk, kas partnerim šķiet agresīvs Tavā rīcībā,
tad varēsi ar domāt, kā rīkoties tālāk, jo pastāv ar vēl iespēja, ka partnerim
vienkārši nepatīk, ka viņam iebilst.
Labdien. Mana problēma ir šāda, reizēm jūtu, ka kaut kur iesprūstu.
Konkrētāk, nepārtraukti nepieciešams kāds, kam pieķerties kaut vai domās. Bet
es atskārstu, ka man šo cilvēku nevajag. Es pat to apzinos ar prātu, bet ne ar
sirdi. Man ir izdevies pāris cilvēkus atlaist un ir kļuvis vieglāk, vairs nav
nekādu problēmu kontaktēties ar šiem ‘atlaistajiem’ cilvēkiem, bet tad sapratu,
ka visu laiku ir jābūt kādam vienam par ko domāt un nav spēka ’atlaist’.
Iespējams tas ir tāpēc, ka ir nepieciešama mīlestība un rūpes, kas iztrūkst.
Spēju aizvietot šīs sajūtas ar daudz dažādām interesēm, bet, kad uznāk
‘melnie’, tad nevar saņemties nekā – ar prātu tikai apzinos, bet griba izplēn.
Sāku apsvērt domu, ka varbūt man vajadzētu apmeklēt psihologu? Vai šī būtu īstā
palīdzība, kuru meklēt? Ko Jūs ieteiktu man darīt?
Labdien, Agnese!
Izklausās, ka esat sevis izzināšanas
procesā un vēlaties rast iespēju palīdzēt sev grūtos dzīves brīžos. Iestrēgšana
ir dabisks process, kad cilvēks ir ceļā uz kādu noteiktu mērķi. Tomēr svarīgi
apzināties kā šo iestrēgšanas brīdi novērst vai virzīt tālāk. To varētu
skaidrot kā brīdi, kad ir iespēja izvērtēt, kur esmu, ko šeit daru un vai
vispār esmu, vai neesmu uz pareizā ceļa
Domājot par Jūsu pieķeršanās stāstu,
gribas teikt, ka cilvēks ir sociāla būtne, tad iespējams arī saprotams kādēļ
vēlaties kādam pieķerties. Dzīve ir kā piedzīvojumu grāmata, Jūs varat to šķirstīt
šurpu – turpu, kavēties atmiņās, bet varat arī izvēlēties šajās lapās vairāk
neskatīties!
Patiesi ieteiktu Jums apmeklēt
psihologu, jo tas varētu būt veids kā atrast tieši savas pareizās atbildes
noteiktā dzīves ceļā!
Kā var adoptēt bērniņu, kur var atrast nepieciešamo informāciju un
nosacījumus, lai varētu adoptēt? Kur vērsties?
Agnese
Sveicināti, Agnese!
Lai apzinātu
adopcijas nosacījumus aicinu Jūs iepazīties ar Ministru kabineta noteikumiem
Nr.111, kuri nosaka kārtību, kādā adoptējami bērni. Sk.šeit:http://likumi.lv/doc.php?id=72987
Informēju arī, ka adopcijas
norises gaitu pārrauga bāriņtiesa, tādēļ ja esat nolēmusi uzņemt bērnu savā
ģimenē, tad jāvēršas šajā institūcijā, kas atrodas Jūsu deklarētās dzīvesvietas
pašvaldībā.
Labklājības
ministrija ir izstrādājusi detalizētu informāciju, kur soli pa solim varat
iepazīties ar to, kā tiek organizēta un izskatīta adopcijas kārtība.
Nepieciešamo informāciju varat apskatīt šeit: http://www.lm.gov.lv/text/1550
Lai Jums veicas!
Atbildi sagatavoja: sociālā darbiniece Laima Valpētere
Labdien, mani vecāki ir atkarīgi no alkohola jau ilgus gadus, kur var
vērsties, ja vēlos viņiem palīdzēt? Bet viņi paši neatzīst savu atkarību. Kā
viņus mēģināt ieinteresēt dzīvei, ja viņi neredz jēgu dzīvei pat savos bērnos? Agnese
Labdien, Agnese!
Vispirms vēlos teikt paldies par uzdrīkstēšanos atklāt un runāt par grūtībām
kādas esat novērojusi savā ģimenē. Diemžēl alkohola atkarība ir plaši izplatīta
un vairums alkohola atkarīgie cilvēki paši saviem spēkiem nespēj pārvarēt savu
atkarību. Un līdzīgi kā Jūsu vecāku gadījumā tie to nemaz neatzīst. Atkarība
var sākties ar pavisam parastu iedzeršanu piektdienu, sestdienu vakaros vai
tikai svētku reizēs, tā var veidoties vairāku gadu garumā un cilvēks to patiesi
pats nemaz nemana. Tipiskākais atkarīgā viedoklis parasti skan tā: „Es visu
kontrolēju, es pats varu visu jebkurā brīdī pārtraukt!” Alkohols tā ir slimība,
lai to izārstētu cilvēkam ir nepieciešama speciālistu palīdzība. Palīdzību
alkohola atkarībā var sniegt sociālais darbinieks, psihologs, psihoterapeits,
psihiatrs, vai atkarības profilakses speciālists. Šie ir profesionāļi ir
kompetenti palīdzēt rast risinājumu dažāda rakstura problēmās un arī alkohola
atkarības gadījumā varat vērsties pie tiem, ja vēlaties palīdzēt saviem
vecākiem. Sadarbībai jābūt regulārai, jo persona, kas pārtraucot lietot
alkoholu jebkurā brīdī pastāv risks „krist atpakaļ” un pielietot zināmos
uzvedības modeļus, jo jaunus uzvedības/ darbības ir grūti uzreiz mainīt. Tomēr
darbs visveiksmīgāk ir iespējams, tad ja pati persona ir motivēta mainīt savu
dzīvi un iesaistīties problēmas risināšanā, pretējā gadījumā tā ir lieki
iztērēta enerģija. Protams, saprotama Jūsu vēlme vecākiem palīdzēt, tāpēc
ieteicams ar vecākiem par to runāt. Svarīgi ir pašam izprast notiekošu un
veidot sarunu par novēroto, izrādot rūpes un nenosodīt!
Jāteic, ka Jūsu vēstulē ir jūtams, ka esat
norūpējusies par saviem vecākiem. Un tas ir pavisam saprotami, jo tā ir Jūsu
ģimene un Jums tā nav vienaldzīga. Tāpēc būtiski, lai saprastu, kas tieši Jums
palīdzētu sniegt atbalstu vecākiem un, lai rast spēku sevī, ieteiktu Jums
apmeklēt atbalsta vai pašpalīdzības grupas atkarīgo cilvēku tuviniekiem. Ja
dzīvojat Rīgā, tad šos pakalpojumus varat saņemt bez maksas. Pievienoju vienu
no piemēriem, kur varat painteresēties vairāk par pašpalīdzības grupām:
Nepārvērtiet vecāku problēmu par savu, jo tad nemaz
nemanot kļūsiet par līdzatkarīgu personu. Vecākiem pašiem ir jāiemācās tikt ar
savu dzīvi galā, tāpat atrast dzīves jēgu. Atkarīgās personas bieži meklē kādu,
kas uzņemtos rūpes par viņiem, esot bezpalīdzīgi un nevarīgi.
Labdien, vai varat mani pakonsultēt kur
vispār var apgūt sociālā darbinieka profesiju? Un kādām prasmēm strādājot šajā
amatā būtu jāpiemīt? Uz kādu ideju balstās sociālais darbs kā tāds?
Paldies!
Anna
Labdien, Anna! Priecājos, ka
izrādāt interesi par sociālā darbinieka profesiju. Jāteic, ka neesat vienīgā,
kurai ir radies šāds jautājums, diskusijas par šiem jautājumiem ir radušās arī
starp daudziem sabiedrības locekļiem. Līdz ar to pieņemu, ka Jums sniegtā atbilde
noderēs arī citiem interesentiem un mūsu portāla lasītājiem.
Ja vēlaties apgūt sociālā
darbinieka profesiju, tad pašreiz Rīgā šādas studiju iespējas piedāvā tādas
augstākās izglītības iestādes kā Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas
Universitāte, Psiholoģijas augstskola, Vadības un sociālā darba augstskola
„Attīstība”, Latvijas Kristīgā akadēmija, savukārt ārpus Rīgas iespējams studēt
Daugavpils Augstskolā vai Liepājas Universitātē. Detalizētu informāciju par
studiju programmu vai studiju norisi skatiet augstskolu mājas lapās.
Informācija par sociālā
darbinieka prasmēm iesaku apskatīt profesijas standartā. Pieejams internetā:
Savukārt, runājot par Jūsu
jautājumu izskaidrot sociālā darba ideju, saskatu nepieciešamību atsaukties pēc
Latvijas likumdošanas Sociālās palīdzības un pakalpojuma likumu, kas nosaka, ka
sociālais darbs ir: „profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm,
personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli
funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus” (..)Sociālā
darba mērķis ir palīdzēt personai,
ģimenei un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas,
attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas.[1]
[1]Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums
Ceru, ka būšu palīdzējusi atrast
atbildi uz Jūsu jautājumu! Vēlu veiksmi Jums turpmāko ceļu meklējumos!
Sveicināti! Sakiet,lūdzu ar ko skaidrojama cilvēka vientulība no dievišķā viedokļa? Ko par vientulību runā bībele?Vai tā ir vēlama? Vai tomēr cilvēks ir radīts attiecībām? Paldies! Silgita
Labdien!
Vientulība
ir pamatā nelaimīgas dvēseles stāvoklis. Pirmsākumi tam ir meklējami Bībelē
aprakstītās grēkā krišanas stāstā. Bet mazliet cits vārds - vienatne ir
jau ar pozitīvu nozīmi, kas raksturo cilvēku, kurš viens būdams, tomēr jūtas
labi, brīvi un harmoniski. Šajā ziņā vientulība ir grēka sekas, kas noveda pie
pirmās lielās attiecību saraušanas ar Dievu. Grēks, kura pamatā ir sava es
stādīšana augstāk par visu, nolemj cilvēku vientulībai un ar to saistītām
ciešanām. Bībele apraksta, ka tas atsvešināja cilvēku no dabas, ka tā
izdeva ērkšķus. Tas iedragāja attiecības ar līdzcilvēkiem, ka skaudībā Kains
nokāva savu brāli Ābelu. Kains ar to tika nolemts vientulībai - "tekulis
un bēgulis", kas pasaulē vairs nerod miera un laimes. Cilvēks savā vainas
apziņā vairs nejutās brīvs un vienots ar dabu ar līdzcilvēkiem un visa
Radītāju. Tāda situācija ir arī mūsdienu pasaulē, kurā cilvēks galu galā jūtas
svešs, nepiederīgs un neiederīgs. To izraisa gan vainas apziņa, kas grib
slēpties, vai arī totāls paškritikas trūkums lepnībā, kas redz vairs tikai
sevi. Lai kāds būtu iemesls, cilvēks var atrasties cilvēku pūlī, bet viens un
nevienam īsti nevajadzīgs. Virtuālajā interneta vidē tam var būt simtiem
draugu, bet neviens nav īsts un tavējais. Pat ģimenē vari atrasties starp
radiem, bet pāri nodarījumi, mīlestības un piedošanas trūkums liek noslēgties
sevī. Vientulība ir kā depresijā, dusmās un bailēs noslēdzies cilvēks. Grēka
dēļ ir arī nespēks mīlēt un būt vienmēr laimīgam. Tas dzen izmisumā. Jo
mīlēt - nozīmē just. Tas nozīmē just arī citu nepilnības un tāpēc tas sāp. Taču
bēgt no sāpēm un ieslēgties sevī nozīmē apslāpēt vai pat nogalēt mīlestību. Lūk
vientulība ir šīs grēkā kritušās pasaules likteņa traģika.
Tomēr
tas nav viss, jo Bībele stāsta, kā Dievs sper soļus šīs grēka izraisītās
vientulības pārvarēšanai. Piedošana un mīlestība, kuras iemiesojums un
starpnieks ir Jēzus Kristus, dziedina vainu, izlīdzina grēku - salīdzina un
vieno atkal debesis un zemi. Dieva Gars atjauno cilvēkā mīlestību, mieru un
prieku. Tas atjauno sabrukušos attiecību tiltus. Tā ir cerība dzīvei un
attiecībām, kas vieno cilvēkus un Dievu. Tas pat vientulību pārvērš par
vienatni, kas vairs nav šķirta no sevis paša un no Dieva. Dieva mīlestība rada
laimi. Bet cilvēka samaitātās grēka dabas ietekme aizvien rada šo pretrunu, ka
cilvēks īsti nespēj būt viens, nedz īsti arī kopībā ar citiem. Tāpēc katru
dienu nepieciešams dziedinājums piedošanā, kas pārvar grēka atšķirtību un
atjauno attiecības. Šajā laikā līdz mūžībai, kamēr esam dzīves ceļā, cilvēks
izjutīs šīs pasaules mainīgo likteņa duālismu, kas brīžiem sniedz piepildījum,
bet brīžiem iztukšo. Cilvēks ir radīts attiecībām, bet tām ir nepieciešama
Dieva svētības dāvana. To izsaka slāpes pēc vienojošas mīlestības un laimes un
tās piepildījums ģimenē.
Jau
pirmsākumos vēl pirms grēkā krišanas Dievs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt
vienam.." 1.Moz. 2:18" Tas liecina, ka cilvēks ir radīts attiecībām.
To izsaka Kristus vārdi, ka - augstākais likums ir mīlēt Dievu un tuvāko, kā
sevi pašu. (Marka 12:29-30) Cilvēks ir radīts ģimenei. Tomēr pat tie, kas
ir izvēlējušies ģimeni un aktīvu dzīvi sabiedrībā, ir aicināti atrast laiku sev
pašam un vienatnei ar Dievu. Tās ir slāpes pēc vienatnes un nedalītām
attiecībām ar Dievu. Šīs slāpes nespēj aizpildīt cilvēki vai lietas. To spēj
aizpildīt tikai Dievs pats. 1. Korintiešiem 7:5 apustulis Pāvils
raksta: "Nenovērsieties viens no otra, kā vien savstarpēji vienojoties –
uz laiku, lai atbrīvotu sevi lūgšanai un tad atkal varētu būt kopā.." Bet
ir cilvēki, kam ir dāvana un aicinājums būt vieniem, tad tomēr arī tiem ir
aicinājums kalpot sabiedrībai.
Vācu
kristīgais domātājs Dītrihs Bonhēfers pievēršas arī šai tēmai savā darbā
"Dzīve kopībā" un redz šo attiecību duālismu starp vienatni un
sabiedrību, kura savu piepildījumu atrod kopīgās un personīgās atjaunotās
attiecībās ar Dievu. ”Ja tu nevēlies būt vienatnē, tad tu atmet tev domāto
Kristus aicinājumu un nevari piedalīties aicināto kopībā. [..] Ja tu ignorē
brāļu kopību, tad atmet Jēzus Kristus aicinājumu, un tā tava vienatne tev kļūst
tikai par postu. [..] Katrai ir savi bezdibeņi un bīstamības. Kurš vēlas
būt sabiedrībā un izvairīties no vienatnes, tas nonāk vārdu un jūtu tukšumā;
kurš meklē vienatni bez kopības, tas nonāk ārišķībās, pašapmāna un šaubu
bezdibenī. Kurš nespēj būt vienatnē, lai sargās no kopības. Kurš neatrodas
kopībā, lai sargās no vienatnes. Diena kopībā būs neauglīga kā
atsevišķam cilvēkam, tā arī sabiedrībai, ja nebūs dienas, kas pavadīta
vienatnē."
Lūk!
Vientulība
vai vienatne, tas ir cilvēka likteņa duālisms - svētība un lāsts. Dāvana un
krusts. Katram savs un visiem kopīgs. Ir lietas, kas piepildās tikai kopībā.
Bet ir lietas, ko cilvēks var izcīnīt tikai vienatnē.
Iespējams tāpat kā daudzas mātes mani nomoka jautājums par
bērniem un viņu izglītošanu. Es vēlētos noskaidrot kā
motivēt bērnu mācībām.Šķiet, ka tieši pedagogs ir tas
cilvēks, kurš spētu šo jautājumu risināt.Ceru,ka neizklausīšos
pēc izmisušas mātes, bet brīžiem jūtos bezcerīgi. Ar citiem
bērniem problēmu man nav. Tikai ar jaunāko. Pēc mēneša dēlam
jau skolas beigas. Par skolas jautājumiem esmu runājusi ar klases
audzinātāju, bet izmaiņu nav. Manam dēlam, kuram ir tikai 10gadi
iet grūti ar mācībām. Īpaši matemātiku. Tās ir gluži kā
zobu sāpes. Viņš pat kļūst agresīvs, jo vienkārši daudz ko
neizprot. Ņemt privātskolotāju nevaru atļauties. Vispār viņam
ir gudra galva, bet viņš nekādi nevar saņemties. Patīk tikai
sports. Ko Jūs man ieteiktu?Kā man viņu motivēt? Un palīdzēt
mācību procesā?Kas viņam varētu palīdzēt..piemēram tajā pašā
matemātikā?
Labdien, cien. Linda!
Atbildot uz Jūsu
jautājumu:
Nevēlēšanai mācīties
ir vairāki iemesli, piemēram:
Bērnam var būt
grūti mācīties, jo viņš ir „iekavējis” pirmo 2 gadu
materiālu matemātikā un viņam tagad ir grūti apgūt esošās
tēmas;
Bērnam var būt
konflikts ar skolotāju vai vienklasniekiem un tā deļ var
pazust interese mācīties;
Bērns neredz mācību
jēgu, tā kā viņa apkārtnē pieaugušie strādā
nekvalificētu darbu, saņem labu atalgojumu un bērns redz
līdzīgā perspektīvā sevi, kur matemātikai nav liela loma.
Motivēt bērnu mācīties
var dažādi:
aizliegt izmantot
televizoru, datoru, dažādas spēles, kamēr bērns nekļūs
atbildīgāks pret mācībām;
pievērst
vairāk uzmanības, kā var matemātiku izmantot ikdienā,
piemēram:
saskaitīt pirkumu
vērtību;
sastādīt ģimenes
budžetu atbilstoši patēriņam
saskaitļot dažādu
materiālu daudzumu remontējot dzivokli;
pastāstīt bērnam,
ko nozīmē atlaides % un kā viņas veido preces cenu;
idividuālajās
sarunās paskaidrot bērnam, ar ko atšķirās izglītots
cilvēks no mazizglītota, piemēram, pat ļoti labs sportists
izskatīsies apkārtējo acīs slikts, ja nespēs skaitīt un
rakstīt bez kļūdām.
Labdien. Laikam esmu nonākusi apburtā lokā un pati vairs neredzu izeju no savas situācijas. Dzīvoju ar vīru un trim meitām māsas mājā. Sākot ģimenes kopdzīvi vienmēr domāju, ka beidzot būs piepildījusies daļa no mana dzīves mērķa. Bet kaut kur dzīves ceļā apmaldījos. Šobrīd mans vīrs nestrādā un es viena uzturu ģimeni. Jā, mūs ļoti smagi skāra krīze valstī.Vīrs neko nedara. Sākumā pēc atlaišanas no darba bija depresīvs, bet tagad viss it kā labi, bet augām dienām viņš to tik vien dara kā sēž mājās un spēlē datorspēles. Reizēm man šķiet, ka viņa nemaz nav. Kā sieviete vienmēr esmu vēlējusies, lai vīrietis par mani arī spētu rūpēties. Bet to vairāk nejūtu.Esmu izmēģinājusi visu ko. Pat nemaksājusi par internetu, bet tas neko nemaina. Izņemot to, ka viņš sāka staigāt apkārt un es sabijos, ka būšu izjaukusi pati savu ģimeni. Dažreiz šķiet, ka viss manas vainas pēc. Varbūt arī man aiziet no darba... Bet nezinu vai tas ko mainīs. It kā saņemam atbalstu no sociālā dienesta. Mans darbinieks ieteica man meklēt palīdzību pie psihiatra. Bet es nevaru to atļauties, jo meitām jāmaksā par dārziņu un ēst jāpērk. Sakiet lūdzu, ko man iesākt? Varbūt man samierināties?Varbūt to visu var atrisināt citādi? Bet vēlētos saglabāt anomitāti, lai vīram nākotnē nebūtu problēmas, jo viņš tā jau ir depresīvs. Ar nepacietību gaidīšu atbildi.Inga
Labdien Inga!
Pēc Jūsu stāsta saskatu datorspēļu atkarību Jūsu vīram un līdzatkarības iezīmes arī Jums. Jūs stāstāt, ka vīrs pēc atlaišanas no darba bija depresīvs, šobrīd spēlē datorspēles un pat pēc Jūsu lūgumiem un darbībām situācija nav mainījusies. Tomēr vēlos Jūs iedrošināt nepadoties un neatstāt esošo situāciju tādu kāda tā ir pašreiz! Neatstājiet ne sevi, ne bērnus novārtā, jo Jūsu un vīra spēkos situācija ir izmaināma, ja vien problēma tiek atzīta. Nevainojiet sevi un neignorējiet savas sajūtas, jo tās Jums šobrīd pasaka būtisko! Līdz ar to, noteikti ieteiktu gan Jums, gan vīram meklēt atbalstu pie psihologa vai atkarības profilakses speciālista, kura apmaksu var izskatīt Jūsu pašvaldībā esošais sociālais darbinieks.
Papildus informācija par Rīgā esošajiem atkarības profilakses speciālistiem sk,šeit:
Labdien, sakiet lūdzu kādos jautājumos mani var konsultēt sociālais darbinieks?
Nezinu vai šis jautājums varētu būt tāds, kur man varat palīdzēt, tomēr riskēšu jautāt..jo sliktāk jau man nepaliks. Diemžēl dzīvē gadījies tā, ka pēc 20gadu kopdzīves esmu zaudējusi vīru un palikusi viena ar trim bērniem(5, 15 un 20gadu veci). Esmu dzirdējusi, ka patiesībā varu pieprasīt palīdzību no Valsts, jo tagad esmu atraitne bet nezinu, kur tas ir un kas man jādara. Pati algotu darbu nestrādāju. Dažreiz vienīgi piestrādāju par frizieri un tirgū. Naudu man sūta arī vīra tēvs no Vācijas. Ar bērniem dzīvojam pieticīgi, tomēr pēc vīra zaudējuma jūtos sašutusi un bail, ka vairs viena nespēšu savilkt finansu maciņu.
Marta
Labdien,Marta!
Prieks, ka meklējat palīdzību un atklājāt savu stāstu. Jūsu uzdotais jautājums ir sociālā darbinieka kompetencei atbilstošs.
Cik noprotu vīra zaudējums noticis nesen un šobrīd esat sašutusi par esošo situāciju un īsti nezināt kā turpmāk sevi un ģimeni nodrošināt finansiāli bez vīra atbalsta. Iepazīstot Jūsu aprakstīto situāciju varu Jums ieteikt vērsties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā un nokārtot apgādnieka zaudējuma pensiju. Lai noskaidrotu tuvāk Jūsu dzīvesvietai esošās filiāles atrašanās vietu, apskatiet VSAA mājas lapu, lūk arī links un papildus pieejamas koordinātes:
