Labdien! Vēlējos pajautat, vai cilveks āreji var but tads, kads nemaz iekseji nejutas? Piem, attiecibu zina ar partneri, ja ir strids, nejutos agresiva, izsaku viedokli, kas nepatik vai kadas dusmas par kadu patnera ricibu, saaku dusmoties, ari sanak pateikt kadu skarbaku vardu utt, bet vins saka ka esu agresiva, bet man nav taa ka gribetu vinam kko sliktu darit vai ieriebt, mest ar kadu prieksmetu vai ''nosist'' vinu par vina kadu ricibu , kas man nepatik, gribu tikai mierigi izrunaties bez stridiem.

Labdien, Santa.

Pēc Tava teiktā, es saprotu, ka Tevi mulsina fakts, ka pati nejūties agresīva, bet kāds cits Tavu uzvedību nosauc par agresīvu.

Šajā situācijā būtu svarīgi noskaidrot, kas tad tieši partnerim Tavā uzvedībā šķiet agresīvs – tonis, biežums, veids kā runā, žesti utml. Tas var būt lielisks veids kā ieraudzīt sevi no malas , un pamanīt to, ko citi redz, bet pats ne. Nereti ar notiek tā, ka citi sūtīto informāciju uztver citādāk kā ir domāts un justs. Tātad reizēm cilvēks var būt ārēji tāds, kāds iekšēji nemaz nejūtas .Bet reizēm notiek ar tā, ka apkārtējie ir acīgāki un pamana kādu īpašību vai emociju, ko paši sevī nemaz nepamanām un neatzīstamies, ka tādi esam. Kad uzzināsi konkrētāk, kas partnerim šķiet agresīvs Tavā rīcībā, tad varēsi ar domāt, kā rīkoties tālāk, jo pastāv ar vēl iespēja, ka partnerim vienkārši nepatīk, ka viņam iebilst.

Lai izdodas!

Ar cieņu, Inese

Labdien, manam draugam, ar kuru esam kopā 5 gadus, visticamāk ir Aspergera sindroms. Šī iemesla dēļ mēs bieži viens otru nespējam saprast. Manuprāt, ja viņš zinātu, ka viņam ir Aspergers, viņš varētu sākt labāk izprast, kādēļ mēs esam tik atšķirīgi. Es vēlējos pajautāt, kā man būtu labāk sākt runāt ar viņu par šo tēmu? Un vai tam vispār varētu būt jēga, jo esmu lasījusi, ka cilvēks ar Aspergeru pasauli un sociālos procesus tajā uztver savādāk un iespējams, ka to mainīt nevar.

Labdien,Natālija

Katrā cilvēkā ir citādāks personības izpausmju, attieksmju, vērtību un interešu kopums un jebkurās attiecībās ir kopīgā un atšķirīgā meklēšanas posmi. Un nav brīnums, kad pēc sākotnējā posma, kad tiek meklēts kopīgais, iestājas nākamais posms – atšķirīgā meklējumi. Un tad aktualizējas jautājums – kā mēs pieņemam šīs atšķirības?

Pēc uzrakstītā saprotu, ka Tavs draugs neizprot vai arī nepieņem atšķirības, kuras pastāv starp jums. Diagnoze – Aspergera sindroms skan nopietni. Vai tā ir patiesība, vēlams konsultēties pie speciālista. Jebkurā gadījumā, ieteicams, ir runāt ar savu partneri par to, kas tieši Tevi neapmierina, kā Tu to visu saredzi, kas Tev pietrūkst, kā jūties, kas nav pieņemams, kā arī pateikt to, kas savukārt apmierina, patīk un uzklausot viņa viedokli, tad arī veidosies diskusija, kuras rezultātā varēs rast kompromisu vai arī izdarīt secinājumus.

Lai izdodas,

Inese

Labdien!
Man ir radusies problēma attiecībās,kuru nezinu kā uzlabot. Esam kopā vairāk par trim mēnešiem,un ir tā,ka mana otra pusīte man pateica, ka vēloties nopietnākas attiecības.. Vēloties lai es būtu ,apietos nopietnāk pret to visu, bet es nezinu kā! Varbūt Jums ir kādi ieteikumi? Milzīgs paldies!

Labdien, Elīna

            Attiecību veidošanās sākums ir aizraujošs laiks, kad tiek iepazīts otrs cilvēks , parasti sākumā partnera daudzas īpašības un uzvedība tiek uztvertas daudz pozitīvākā gaismā, visbiežāk ir neizbēgama tā saucamo „rozā briļļu” nēsāšana, kas nereti ilgst pat līdz gadam. Cilvēku iepazīt un pašam priekš sevis noskaidrot, vai vēlies ar šo cilvēku ko ilgstošāku paiet aptuveni divi gadi.

Cik noprotu, problēma ir tajā apstāklī, ka Tavam draugam šķiet, ka Tu nepietiekami nopietni izturies pret attiecībām. Šajā situācijā svarīgi būtu noskaidrot, kāda Tava uzvedība, rīcība, attieksme draugam tā liek domāt. Sarunas laikā būs iespēja noskaidrot, kā partneris Tevi redz, kā arī pašai apzināties , kā Tava rīcība/attieksme tiek uztverta. Iespējams jūsu komunikācijā ir kādi pārpratumi. Ieteicams arī pašai atbildēt sev un pārrunāt ar savu draugu, ko Tu pati saproti ar nopietnām attiecībām, kādas norunas, vērtības jums abiem ir svarīgas, Godīgi atbildi sev, vai vēlies šīs attiecības.

Pats svarīgākais – nevienās attiecībās nezaudēt sevi, svarīgi būt pašai, izzināt pašai sevi, savu personību, kā arī būt ar skaidru nostāju, kas Tev ir pieļaujams, kas nē .....Tad ar attiecības būs godīgas un atklātas.

Lai izdodas!

 Inese.

Labdien, Karīna!

                Cik saprotu Tevi neapmierina tas, ka Tu neesi atvērta pret savu puisi, kas traucē jūsu attiecībām, komunikācijai. Droši vien esi pamanījusi, ka komunikācija viegli raisās ar cilvēkiem, ar kuriem ir kopīgas intereses, hobiji, ir interese vienam par otru un vēl viens no svarīgiem komponentiem ir drošības sajūta ar šo cilvēku. Drošības sajūta, ka vari atklāti pastāstīt par sevi, savas domas, uzskatus, nebaidoties par to, ka kāds nosodīs, varbūt izsmies, ne tā padomās. Tādēļ ir svarīgi pašai sev noskaidrot, vai Tev ir bailes atklāties, jo var izmainīties tēls, kādu esi vēlējusies atstāt, bailes vairs nepatikt, varbūt Tev šķiet, ka Tavs viedoklis var tik kritizēts, nepieņemts?

Bailes kādu pazaudēt un kļūdīties stindzina.

Svarīgi būt pašai! Saprast kāda esi, nebaidīties to parādīt, būt tādai kā ar tiem, kuru klātbūtnē jūties komfortabli un droši. Sarunu veicināt var kopīga darbība, sava viedokļa, vērtējuma izteikšana par to, mēģināt atrast kopīgas intereses, pastāstīt, iepazīstināt ar sev mīļām un tuvām lietām, nodarbēm, pastāstīt par sev tuviem cilvēkiem – sarunas par sev tuvām , dabiskām lietām palīdzēs Tev atraisīties. Tam visam vajadzīga drosme atklāties. Drosme  palīdzēs tikt galā ar emocijām, kas iespējams Tev traucē atrast tēmu. Uzklausi, izrādi patiesu interesi par viņam tuvām lietām.

Lai izdodas!

Ar cieņu, Inese

Labdien. Mana ģimenē  ir kada problema, kuru neizinu ka isti risinat. pagajusaja gada nogale, mums piedzima bērniņš, virs protams loti priecigs, taču lielakoties visas rupes gulstas uz maniem pleciem par maju un bērna aprūpe. Vīrs strādā cita pilseta, otra Latvijas pusē, lidz ar to majas ir tikai nedelas nogales. praktiski bernu audiznu viena, kad vinjs ir majas, bernu panjem labi, ja divas reizes rokas, kopā vairs nekur neejam nebraucam. vinjs viens pats organize sev brivdienas,dodas pie draugiem un nakti tikai parrodas majas,vai majas sez pie TV. Es isti neesmu apmierinata ar tadu attieksmi un dzivi, saprotu, ka mazs berns, nekur talu neaizbrauksi, bet tomer, tas nebija, tas ko gaidiju, kad ar vinju precejos. Esmu centusies ar vinju par to, runat, tad vinjs igns paliek un saka, ka ir noguris, ka neko negrib, kad kaut ko ierosinu, tad saka, lai braucu/eju viena, viņš negrib. Lūdzu dodiet padomu, ko man darīt, ka man rīkoties!

Labdien, Anete!

            Pāru attiecības iziet cauri vairākiem posmiem. Izskatās, ka jūs no iemīlēšanās posma esat pārgājuši nākamajā, kad esat kļuvuši par vecākiem. Tas nes sev līdzi jaunu realitāti, kas prasa savas dzīves pārkārtošanos, jaunus pienākumus, rūpes, atbildību, kā arī vairāku lomu sajaukšanos. Konkrēti šajā gadījumā jūs esat ne tikai vairs sieviete, bet arī māte un tāpat vīrs ir kļuvis ar par tēvu. Tas viss līdzi nes kaut ko jaunu, bet arī kaut kas tiek zaudēts. Tā tas notiek, kad zūd tā iekšējā kopības sajūta, kas bija pirms bērniņa nākšanas pasaulē. Bet to ir iespējams atrast caur jaunu prizmu – esot vecākiem. Katrs cilvēks citādāk pārdzīvo vecā zaudējumu un jaunā rašanos. Svarīgi šajā posmā nezaudēt attiecību kvalitāti.

 Jaunās lomas nereti līdzi nes sev neapmierinātību, jo novārtā ir atstāta loma – sieviete un vīrietis kā pāris. Šis ir periods, kad neizrunātās emocijas sāk pārvērsties aizvainojumā, dusmās, neapmierinātībā, vieglā aizkaitināmībā, izolētībā un uzslāņojas virsū mīlestībai. Sieviete parasti šajā periodā, kad bērniņš tikko nācis pasaulē ir ļoti noslogota un koncentrējusies uz bērnu, viņai nepieciešama palīdzība un atbalsts. Emocijas krājas. Vīrietim ,savukārt bieži vien grūtāk pieņemt, ka uzmanība , kas bija veltīta viņam, tagad ir jādala ar kādu. Kā arī jaunas rūpes un atbildība liek noslēgties. Emocijas krājas.

Un katrs savu neapmierinātību mēģina risināt citādāk. Kāds strīdas, cits izolējas ...

Svarīgi atklāti izrunāt, kā jūs jūtaties kā vecāki , kā sieviete un vīrietis. Ieteicams, šādās situācijās ir atklāti runāt par to, kas satrauc, kā jūties pati, ko vēlies sagaidīt, pastāstīt, nepārmetot, kā jūties, ja nesaņem atbalstu, kad viens dodas izklaidēties, mēģināt saprast kādēļ Tevi tas nomāc. Tai pat laikā uzklausot un respektējot ar viņa vēlmes un jūtas. Kopības sajūtu atjaunot var iesaistot vīru kopīgās rūpēs par bērnu , negaidot palīdzību, bet palūdzot konkrētu palīdzību. Kopīgi rast kompromisu ikdienas pienākumos un rūpēs. Rast iespēju abiem kopā uz brīdi izrauties no vecāku lomas, izmantojot palīdzību no malas.

Ar cieņu, Inese.

Labdien! Dzīvoju ar vīra māti zem viena jumta. Šobrīd esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā un diendienā dzīvoju pa māju kopā ar bērniem. Un te arī sākās problēma. Vīra māte it kā nejauši, bet visur iespraucas. Saprotu, ka viņa grib būt noderīga, bet reizēm man viņa traucē. Tā vien gribas ielīst istabā un nelīst laukā, lai pati tīra, gatavo ēst un šeptē. Pēdējais gadījums iz mūsu kopdzīves mani ir izsitis no līdzsvara. Bērniem bij uznākusi niķu diena raud viens un otrs, un te piepeši pa kāpnēm uz leju skrien vīra māte, elsdama un pūsdama. Kaut ko demostratīvi un skaļi sāk rīkoties un burkstēt, skaļākā tonī uzteicu, lai izbeidz, ka man jautā tā ir grūti un vēl viens te pa vidu. Ne reizi man ir pārmetusi, ka sen būtu maukusi pa muti (bērniem). Esmu nogurusi no šīs kopādzīvošanas. Ušis ir tikai viens gadījums. Vēl es viņai piegādāju pārtiku, presi, zāles, maizi utt. Un tad vēl apvainojas, ja ko aizmirs

 tu. Reiz neievēroja, ka viņas plauktā nav ēdamā, pati klusē un neko nesaka, bet vai tad man vajag? Vīram esmu teikusi kā jūtos, viņš saka neņem galvā. Nu nav tik vienkārši. Viņš tomēr nedzīvo mājās visu laiku un reālo situāciju neredz. Par atsevišķu dzīvošanu domāju šobrīd nevar būt ne runas, jo vīramāte paliek viena tad privātmājā, šā kā tā mums nāktos gādāt malku un aprūpēt māju, jo viņai nav ienākumu. Kā novilkt robežas? Kad sākām dzīvot kopā ar vīru, mans vienīgais ultimāts bija atsevišķa virtuve, bet gadiem ejot viņa ir ielauzusies visur:( Iet iekšā istabās uttt, jo vairāk runāju, jo sliktāk paliek. Nevaru noliegt, ka viņa arī daudz palīdz dārzā un kād mazuļi bij maziņi, bet paldies un pietiek.

Jautājums psihologam

Labdien!

Biju lauliba 19 gadus piedzima meitina Liga.Vina bija invalide pec 11 gadiem piedzima delins Niks Alens,vinam ir 9 gadi.meita 15gados 9 menesos nomira.Ar viru ari neseviski gaja vins tai laika dzivoja dubolto dzivi.pec meitas naves pec 2gadiem es no vina izskiros.Tagad mes 2,5 gadus dzivojam katrs savu dzivi.Dels Niks dzivo kopa ar mani pie mana drauga un mums ir kopigs delins varda Kristers,bralitis Nikam.Niks skola stundas negrib neko darit,bet zinasanu zina ir kartiba.1 un 2 klase skola uzvediba bija neapmierinosa.katru dienu piezimes,runa preti ne tikai man ,bet ari skolotajiem.visu dara macibas atri un negliti.Intereses nau nekadas,tikai ara ar draugiem dauzities lidz velam vakaram ja lautu.palidzet majas ari neko negrib.ja liek kaut ko darit ,tad preti es nedarisu es brauksu pie teta dzivot.man saka tu jau mani neaudzinaji,tetis audzinaja.es vinam jautaju ka tad tevi tetis audzinaja? vis lava neiet uz bernu darzu,lava sedet visu dienu pie datora.man runa preti k

 atra varda blauj uz manis ja es ko aizradu.citreiz pasaka es neesmu vinam svariga vinam esot svarigakas lietas par mani.audzutevs grib kautko pamacit ka tas jadara, vinam nevajag vins pats  makot.velos zinat ka lai palidzu delam un pati sev?ka lai delam rastos interese par kautko? es vinam saku Nikuci aizeij kaut ko pamegini nu tas ir pulcinos.lai tu zinatu kas tev patik.no sakuma saka labi ,bet pec tam es negribu.vins man saka tu man nenoradisi ko man darit.apmeram ta ka es esu maza un vins liels.vins labprat speletu visu dienu datoru ja lautu.un neko citu nedaritu.ir irta bijis ka vins var pat pacelt roku pret mani.nu nezinu ko darit.velos kadu padomu ka talak rikoties un palidzet savam delam un pati sev?

ar cienu! Inga

***

Labdien, Inga

            Pēc aprakstītās situācijas , es saprotu, ka jūs nomāc bezspēcības sajūta attiecībā pret  sava deviņgadīgā dēla uzvedību.

Jautājums psihologam:

labdien!

saksim ar to, ka mes ar miloto cilveku nodzivoam kopa 6 gadus,ir meita-vinjai 3.pedejais gads kluva neizturams-dzersana,draugi,tusini kluva svarigaki par mums,ta mes izshkiramies.gadu kopa nedzivojam,pedejo menesi dzivoju ar citu.likas nu ta beidzot ari es esmu laimiga,bet tad...

meitas krustevam bija kazas,kur nu mes visi ari satikamies,maza ari bija lidzi.es pret vinju izturejos diezgan vesi,nu ka draugi pajokojamies,pasmejamies,bet tad uz vakara beigam asaras nema virsroku un ne tikai man,bet ari vinjam.abi iedomajamies,ka ari mes varetu but tikpat laimigi,ka jaunais paris,bet tad man pakal atbrauca mmans tagadejais puisis un mes aizbraucam prom,lai gan negribejas...

tacu jau nakamaja diena meitinjas tetis piezvanija,un ludza mani atgriezties atpakal,teica,ka manishoties,jo jau ta dzersanas del pazaudeja darbu,gimeni.solija ka mainisies.es jau sakravaju mantas,bet tad izpludu asaras,jo saku domat par tagadejo.ir jau ari bail atgriezties,jo tadu dzivi,ka bija ieprieks,es vairs negribu,bet vinja asaras ari bija patiesas,es jutu,ka vinjs mani vel arvien mil,ari meita vinju.vai milu vinju es?es nezinu,varbut tas ir tikai atminjas?vabut atstat visu pa vecam,es nezinu.es ludzu vinjam paris dienas pardomam...

tagad esmu apjukuma.ko darit?glabt gimeni,vai atstat visu pa vecam un palikt ar tagadejo puisi,lai gan neeesmu parliecinata tagad,vai  milu vinju?

palidziet man ludzu!paldies!

Inta

Labdien, Inta!

Lielu spēku prasa mainīt kaut ko ikdienas dzīvē - ieradumus, domas un rīcību. Vienreiz jau to spēji, izšķiroties ar vīru, kurš savas ikdienas problēmas risināja ar alkohola un uzdzīves palīdzību, tādējādi nodarot pāri gan Tev , gan meitiņai. Pieļauju, ka tas bija grūts lēmums tavā dzīvē. Tikpat grūti ir uzsākt jaunu dzīvi, satikt citu cilvēku, ar kuru kopā  ir saskaņa, rūpes vienam par otru. Bet Tu to spēji!

Katra šķiršanās ir tomēr tuva cilvēka zaudējums un līdzīgi kā izdzīvojot sēras, cilvēks iziet cauri dusmu, vainas, žēluma, skumju periodam. Un šī perioda ilgums katram var būt citādāks. Pārāk mazs laiks vēl ir pagājis ,lai sāpes par piedzīvoto, kā arī šķiršanos būtu izsāpētas , iespējams ,ka esi vēl tajā periodā, kad vainu par šķiršanos saredzi sevī, dominējošas ir labās atmiņas, šķiet, ka visu var sākt no gala, katrs mainīsies un viss būs citādi.....uzjundī emocijas par skaisto, bijušo, kas neapšaubāmi ar ir bijis un šķiet, ka viss var būt atkal kā bija – skaisti.

Bet cilvēki ir tie paši..un Tu zini kā meitiņas tēvs reaģē uz problēmām un stresu. Cilvēks var mainīties tikai tad, kad to vēlas patiesi, ne mirkļa iespaidā un reāli to ar darbiem ar pierāda. Un tas nav viegls un īss process, bet prasa lielu gribasspēku un cīņu ar sevi. Solīt izdarīt vēl nav rezultāts. Vai Tu droši vari apgalvot sev, ka viņam pietiks gribasspēka un motivācijas mainīties? Vai Tu vēlies uzņemties atbildību par rezultātu? Un kāds tad viņš vēlas kļūt, kāds būs tas gala rezultāts ,kā viņš pats uzskata, cik daudz un ko spēs mainīt? Un ko vēlies Tu pati redzēt!

Lēmums Tev ir jāpieņem pašai, bet kārtīgi izsverot to, kādā dzīves periodā Tu atrodies un skaidri , bez emocijām atbildot sev vai patiešām tici, ka Tev zināmais cilvēks spēs izmainīt sevi tā, ka kopdzīve Tev būs pieņemama.

Ar cieņu un veiksmi vēlot, Inese

 Lai turpmāk saņemt jaunas ziņas tieši uz epasta, spiediet šeit

Labdien.Esmu nonākusi strupceļā ar savas 14 gadīgās meitas audzināšanu. Audzinu meitu viena. Pēdējo gadu meitai ir biežas dusmu lēkmes,neapmierinātība ar daudzām lietām. Ja es neizdaru viņai pa prātam, tad ir bļaušana, neiedodu naudu, jo ne vienmēr viņa ir, kaut strādāju, tad esmu sliktā. Vairākkārt esmu mēģinājusi ar meitu runāt, bet viņa atcērt, ka es neko nesaprotu, jo mācu viņai dzīvot. Varbūt Jūs varētu palīdzēt, ko darīt? Ļoti vēlētos,lai varētu izrunāties ar viņu un novērst šādu meitas reakciju. Paldies!

Loreta

Labdien, Loreta!

Pusaudža periods ir sarežģīts ne tikai pašam bērnam, kurš ļoti aktīvi meklē savu identitāti, bet arī vecākiem, kuriem šis process ir jāizdzīvo ar savu bērnu.

Pats labākais, ko var darīt ir saprast un pieņemt to, ka meitai pašreiz viss ir vai nu balts vai melns, ka ir spēcīga neatkarības tieksme, ka visi pusaudži „slimo” ar sajūtu, ka viņus neviens nesaprot. Viņiem ir sava pasaule, sava sociālā vide, kur ir kaut kādi nosacījumi, lai justos pieņemti, jo aktīvi tiek meklēti savējie, sava grupa, draugi, starp kuriem justies pieņemti. Un nereti tam ir nepieciešams ar finansiāls nodrošinājums, lai neizkristu no grupā pieņemtām normām. Un tas viss viņiem ir nepieciešams kā skābeklis. Un mazākie draudi pūliņiem noturēties savā grupā tiek atreaģēti vētraini, lieliem protestiem, opozīciju un cīņu par savu taisnību. Un visvairāk pusaudžiem nepatīk, ja viņiem tiek aizrādīts, moralizējoši mācīts, jo viņiem šķiet, ka visu jau zina.

Nobriešanas process nav viegls. Ne velti saka : pus –audzis.

Šis ir laiks, kad vairums pusaudžu emocionāli attālinās no savas ģimenes. Vecākiem ir jāapbruņojas ar pacietību un ticību savam bērnam, kā arī ar savu piemēru jārāda un nemanāmi jāmāca, jāievada pieaugušo dzīvē.

Apsveicami ir tas, ka vēlaties izrunāties. Svarīgi ir pašai nokontrolēt, kādas emocijas rada meitas dusmu izpausmes, kā uz tām tiek reaģēts, kā izpausta sava neapmierinātība, dusmas, bažas . Ieteicams izvairīties no pārmetumiem, moralizēšanas, „laist” garām, neņemt personīgi meitas izteikumus, bet ieklausīties tajos. Mierīgi un stingri nosakot, kas Jums kā mammai ir pieņemams un kas nav .Tikai pamazām, redzot, ka mammai var uzticēties, ka mamma uzklausa un arī saprot, vētrainās dusmu izpausmes mazināsies un meita izies uz dialogu. Pusaudzim ir spēcīga vajadzība tikt saprastam un tikai apmierinot šo vajadzību viņš sapratīs arī vecāku.

Izturību!

Inese

 Lai turpmāk saņemt jaunas ziņas tieši uz epasta, spiediet šeit