Labdien. Mana problēma ir šāda, reizēm jūtu, ka kaut kur iesprūstu.
Konkrētāk, nepārtraukti nepieciešams kāds, kam pieķerties kaut vai domās. Bet
es atskārstu, ka man šo cilvēku nevajag. Es pat to apzinos ar prātu, bet ne ar
sirdi. Man ir izdevies pāris cilvēkus atlaist un ir kļuvis vieglāk, vairs nav
nekādu problēmu kontaktēties ar šiem ‘atlaistajiem’ cilvēkiem, bet tad sapratu,
ka visu laiku ir jābūt kādam vienam par ko domāt un nav spēka ’atlaist’.
Iespējams tas ir tāpēc, ka ir nepieciešama mīlestība un rūpes, kas iztrūkst.
Spēju aizvietot šīs sajūtas ar daudz dažādām interesēm, bet, kad uznāk
‘melnie’, tad nevar saņemties nekā – ar prātu tikai apzinos, bet griba izplēn.
Sāku apsvērt domu, ka varbūt man vajadzētu apmeklēt psihologu? Vai šī būtu īstā
palīdzība, kuru meklēt? Ko Jūs ieteiktu man darīt?
Labdien, Agnese!
Izklausās, ka esat sevis izzināšanas
procesā un vēlaties rast iespēju palīdzēt sev grūtos dzīves brīžos. Iestrēgšana
ir dabisks process, kad cilvēks ir ceļā uz kādu noteiktu mērķi. Tomēr svarīgi
apzināties kā šo iestrēgšanas brīdi novērst vai virzīt tālāk. To varētu
skaidrot kā brīdi, kad ir iespēja izvērtēt, kur esmu, ko šeit daru un vai
vispār esmu, vai neesmu uz pareizā ceļa
Domājot par Jūsu pieķeršanās stāstu,
gribas teikt, ka cilvēks ir sociāla būtne, tad iespējams arī saprotams kādēļ
vēlaties kādam pieķerties. Dzīve ir kā piedzīvojumu grāmata, Jūs varat to šķirstīt
šurpu – turpu, kavēties atmiņās, bet varat arī izvēlēties šajās lapās vairāk
neskatīties!
Patiesi ieteiktu Jums apmeklēt
psihologu, jo tas varētu būt veids kā atrast tieši savas pareizās atbildes
noteiktā dzīves ceļā!
Saulainas dienas Jums!
Laima |
