Labdien!

Vientulība ir pamatā nelaimīgas dvēseles stāvoklis. Pirmsākumi tam ir meklējami Bībelē aprakstītās grēkā krišanas stāstā. Bet mazliet cits vārds - vienatne ir jau ar pozitīvu nozīmi, kas raksturo cilvēku, kurš viens būdams, tomēr jūtas labi, brīvi un harmoniski. Šajā ziņā vientulība ir grēka sekas, kas noveda pie pirmās lielās attiecību saraušanas ar Dievu. Grēks, kura pamatā ir sava es stādīšana augstāk par visu, nolemj cilvēku vientulībai un ar to saistītām ciešanām. Bībele apraksta, ka tas atsvešināja cilvēku no dabas, ka tā izdeva ērkšķus. Tas iedragāja attiecības ar līdzcilvēkiem, ka skaudībā Kains nokāva savu brāli Ābelu. Kains ar to tika nolemts vientulībai - "tekulis un bēgulis", kas pasaulē vairs nerod miera un laimes. Cilvēks savā vainas apziņā vairs nejutās brīvs un vienots ar dabu ar līdzcilvēkiem un visa Radītāju. Tāda situācija ir arī mūsdienu pasaulē, kurā cilvēks galu galā jūtas svešs, nepiederīgs un neiederīgs. To izraisa gan vainas apziņa, kas grib slēpties, vai arī totāls paškritikas trūkums lepnībā, kas redz vairs tikai sevi. Lai kāds būtu iemesls, cilvēks var atrasties cilvēku pūlī, bet viens un nevienam īsti nevajadzīgs. Virtuālajā interneta vidē tam var būt simtiem draugu, bet neviens nav īsts un tavējais. Pat ģimenē vari atrasties starp radiem, bet pāri nodarījumi, mīlestības un piedošanas trūkums liek noslēgties sevī. Vientulība ir kā depresijā, dusmās un bailēs noslēdzies cilvēks. Grēka dēļ ir arī nespēks mīlēt un būt vienmēr laimīgam. Tas dzen izmisumā. Jo mīlēt - nozīmē just. Tas nozīmē just arī citu nepilnības un tāpēc tas sāp. Taču bēgt no sāpēm un ieslēgties sevī nozīmē apslāpēt vai pat nogalēt mīlestību. Lūk vientulība ir šīs grēkā kritušās pasaules likteņa traģika. 

Tomēr tas nav viss, jo Bībele stāsta, kā Dievs sper soļus šīs grēka izraisītās vientulības pārvarēšanai. Piedošana un mīlestība, kuras iemiesojums un starpnieks ir Jēzus Kristus, dziedina vainu, izlīdzina grēku - salīdzina un vieno atkal debesis un zemi. Dieva Gars atjauno cilvēkā mīlestību, mieru un prieku. Tas atjauno sabrukušos attiecību tiltus. Tā ir cerība dzīvei un attiecībām, kas vieno cilvēkus un Dievu. Tas pat vientulību pārvērš par vienatni, kas vairs nav šķirta no sevis paša un no Dieva. Dieva mīlestība rada laimi. Bet cilvēka samaitātās grēka dabas ietekme aizvien rada šo pretrunu, ka cilvēks īsti nespēj būt viens, nedz īsti arī kopībā ar citiem. Tāpēc katru dienu nepieciešams dziedinājums piedošanā, kas pārvar grēka atšķirtību un atjauno attiecības. Šajā laikā līdz mūžībai, kamēr esam dzīves ceļā, cilvēks izjutīs šīs pasaules mainīgo likteņa duālismu, kas brīžiem sniedz piepildījum, bet brīžiem iztukšo. Cilvēks ir radīts attiecībām, bet tām ir nepieciešama Dieva svētības dāvana. To izsaka slāpes pēc vienojošas mīlestības un laimes un tās piepildījums ģimenē.

Jau pirmsākumos vēl pirms grēkā krišanas Dievs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam.." 1.Moz. 2:18" Tas liecina, ka cilvēks ir radīts attiecībām. To izsaka Kristus vārdi, ka - augstākais likums ir mīlēt Dievu un tuvāko, kā sevi pašu. (Marka 12:29-30)  Cilvēks ir radīts ģimenei. Tomēr pat tie, kas ir izvēlējušies ģimeni un aktīvu dzīvi sabiedrībā, ir aicināti atrast laiku sev pašam un vienatnei ar Dievu. Tās ir slāpes pēc vienatnes un nedalītām attiecībām ar Dievu. Šīs slāpes nespēj aizpildīt cilvēki vai lietas. To spēj aizpildīt tikai Dievs pats.  1. Korintiešiem 7:5 apustulis Pāvils raksta: "Nenovērsieties viens no otra, kā vien savstarpēji vienojoties – uz laiku, lai atbrīvotu sevi lūgšanai un tad atkal varētu būt kopā.." Bet ir cilvēki, kam ir dāvana un aicinājums būt vieniem, tad tomēr arī tiem ir aicinājums kalpot sabiedrībai. 

Vācu kristīgais domātājs Dītrihs Bonhēfers pievēršas arī šai tēmai savā darbā "Dzīve kopībā" un redz šo attiecību duālismu starp vienatni un sabiedrību, kura savu piepildījumu atrod kopīgās un personīgās atjaunotās attiecībās ar Dievu. ”Ja tu nevēlies būt vienatnē, tad tu atmet tev domāto Kristus aicinājumu un nevari piedalīties aicināto kopībā. [..] Ja tu ignorē brāļu kopību, tad atmet Jēzus Kristus aicinājumu, un tā tava vienatne tev kļūst tikai par postu. [..] Katrai ir savi bezdibeņi un bīstamības. Kurš vēlas būt sabiedrībā un izvairīties no vienatnes, tas nonāk vārdu un jūtu tukšumā; kurš meklē vienatni bez kopības, tas nonāk ārišķībās, pašapmāna un šaubu bezdibenī. Kurš nespēj būt vienatnē, lai sargās no kopības. Kurš neatrodas kopībā, lai sargās no vienatnes. Diena kopībā būs neauglīga kā atsevišķam cilvēkam, tā arī sabiedrībai, ja nebūs dienas, kas pavadīta vienatnē."

Lūk!

Vientulība vai vienatne, tas ir cilvēka likteņa duālisms - svētība un lāsts. Dāvana un krusts. Katram savs un visiem kopīgs. Ir lietas, kas piepildās tikai kopībā. Bet ir lietas, ko cilvēks var izcīnīt tikai vienatnē.

Ar cieņu, mācītājs Ivars Jēkabsons