Labdien!
Vientulība
ir pamatā nelaimīgas dvēseles stāvoklis. Pirmsākumi tam ir meklējami Bībelē
aprakstītās grēkā krišanas stāstā. Bet mazliet cits vārds - vienatne ir
jau ar pozitīvu nozīmi, kas raksturo cilvēku, kurš viens būdams, tomēr jūtas
labi, brīvi un harmoniski. Šajā ziņā vientulība ir grēka sekas, kas noveda pie
pirmās lielās attiecību saraušanas ar Dievu. Grēks, kura pamatā ir sava es
stādīšana augstāk par visu, nolemj cilvēku vientulībai un ar to saistītām
ciešanām. Bībele apraksta, ka tas atsvešināja cilvēku no dabas, ka tā
izdeva ērkšķus. Tas iedragāja attiecības ar līdzcilvēkiem, ka skaudībā Kains
nokāva savu brāli Ābelu. Kains ar to tika nolemts vientulībai - "tekulis
un bēgulis", kas pasaulē vairs nerod miera un laimes. Cilvēks savā vainas
apziņā vairs nejutās brīvs un vienots ar dabu ar līdzcilvēkiem un visa
Radītāju. Tāda situācija ir arī mūsdienu pasaulē, kurā cilvēks galu galā jūtas
svešs, nepiederīgs un neiederīgs. To izraisa gan vainas apziņa, kas grib
slēpties, vai arī totāls paškritikas trūkums lepnībā, kas redz vairs tikai
sevi. Lai kāds būtu iemesls, cilvēks var atrasties cilvēku pūlī, bet viens un
nevienam īsti nevajadzīgs. Virtuālajā interneta vidē tam var būt simtiem
draugu, bet neviens nav īsts un tavējais. Pat ģimenē vari atrasties starp
radiem, bet pāri nodarījumi, mīlestības un piedošanas trūkums liek noslēgties
sevī. Vientulība ir kā depresijā, dusmās un bailēs noslēdzies cilvēks. Grēka
dēļ ir arī nespēks mīlēt un būt vienmēr laimīgam. Tas dzen izmisumā. Jo
mīlēt - nozīmē just. Tas nozīmē just arī citu nepilnības un tāpēc tas sāp. Taču
bēgt no sāpēm un ieslēgties sevī nozīmē apslāpēt vai pat nogalēt mīlestību. Lūk
vientulība ir šīs grēkā kritušās pasaules likteņa traģika.
Tomēr
tas nav viss, jo Bībele stāsta, kā Dievs sper soļus šīs grēka izraisītās
vientulības pārvarēšanai. Piedošana un mīlestība, kuras iemiesojums un
starpnieks ir Jēzus Kristus, dziedina vainu, izlīdzina grēku - salīdzina un
vieno atkal debesis un zemi. Dieva Gars atjauno cilvēkā mīlestību, mieru un
prieku. Tas atjauno sabrukušos attiecību tiltus. Tā ir cerība dzīvei un
attiecībām, kas vieno cilvēkus un Dievu. Tas pat vientulību pārvērš par
vienatni, kas vairs nav šķirta no sevis paša un no Dieva. Dieva mīlestība rada
laimi. Bet cilvēka samaitātās grēka dabas ietekme aizvien rada šo pretrunu, ka
cilvēks īsti nespēj būt viens, nedz īsti arī kopībā ar citiem. Tāpēc katru
dienu nepieciešams dziedinājums piedošanā, kas pārvar grēka atšķirtību un
atjauno attiecības. Šajā laikā līdz mūžībai, kamēr esam dzīves ceļā, cilvēks
izjutīs šīs pasaules mainīgo likteņa duālismu, kas brīžiem sniedz piepildījum,
bet brīžiem iztukšo. Cilvēks ir radīts attiecībām, bet tām ir nepieciešama
Dieva svētības dāvana. To izsaka slāpes pēc vienojošas mīlestības un laimes un
tās piepildījums ģimenē.
Jau
pirmsākumos vēl pirms grēkā krišanas Dievs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt
vienam.." 1.Moz. 2:18" Tas liecina, ka cilvēks ir radīts attiecībām.
To izsaka Kristus vārdi, ka - augstākais likums ir mīlēt Dievu un tuvāko, kā
sevi pašu. (Marka 12:29-30) Cilvēks ir radīts ģimenei. Tomēr pat tie, kas
ir izvēlējušies ģimeni un aktīvu dzīvi sabiedrībā, ir aicināti atrast laiku sev
pašam un vienatnei ar Dievu. Tās ir slāpes pēc vienatnes un nedalītām
attiecībām ar Dievu. Šīs slāpes nespēj aizpildīt cilvēki vai lietas. To spēj
aizpildīt tikai Dievs pats. 1. Korintiešiem 7:5 apustulis Pāvils
raksta: "Nenovērsieties viens no otra, kā vien savstarpēji vienojoties –
uz laiku, lai atbrīvotu sevi lūgšanai un tad atkal varētu būt kopā.." Bet
ir cilvēki, kam ir dāvana un aicinājums būt vieniem, tad tomēr arī tiem ir
aicinājums kalpot sabiedrībai.
Vācu
kristīgais domātājs Dītrihs Bonhēfers pievēršas arī šai tēmai savā darbā
"Dzīve kopībā" un redz šo attiecību duālismu starp vienatni un
sabiedrību, kura savu piepildījumu atrod kopīgās un personīgās atjaunotās
attiecībās ar Dievu. ”Ja tu nevēlies būt vienatnē, tad tu atmet tev domāto
Kristus aicinājumu un nevari piedalīties aicināto kopībā. [..] Ja tu ignorē
brāļu kopību, tad atmet Jēzus Kristus aicinājumu, un tā tava vienatne tev kļūst
tikai par postu. [..] Katrai ir savi bezdibeņi un bīstamības. Kurš vēlas
būt sabiedrībā un izvairīties no vienatnes, tas nonāk vārdu un jūtu tukšumā;
kurš meklē vienatni bez kopības, tas nonāk ārišķībās, pašapmāna un šaubu
bezdibenī. Kurš nespēj būt vienatnē, lai sargās no kopības. Kurš neatrodas
kopībā, lai sargās no vienatnes. Diena kopībā būs neauglīga kā
atsevišķam cilvēkam, tā arī sabiedrībai, ja nebūs dienas, kas pavadīta
vienatnē."
Lūk!
Vientulība
vai vienatne, tas ir cilvēka likteņa duālisms - svētība un lāsts. Dāvana un
krusts. Katram savs un visiem kopīgs. Ir lietas, kas piepildās tikai kopībā.
Bet ir lietas, ko cilvēks var izcīnīt tikai vienatnē.
Ar
cieņu, mācītājs Ivars Jēkabsons